. . Mans tēvs teica: «Kas gaida laimi no debesim, pat dienā iekrīt vilku bedrē.» Arati laimi no debesīm negaidīs. Viņi laimīgu nākotni uzcels paši. Un viņi ir jau sākuši to celt. Seit jūs redzat tuksnesi, ko cilvēki vēl nav skāruši, un domājat, ka Gobi tautu ilgas nesniedzas tālāk par elektrisko skūšanās aparātu? . . . Bet mēs gribam padzirdināt ar valgmi šos smiltājus, radīt šeit dārzus un plantācijas, piepildīt ar ūdeņiem izžuvušu upju gultnes, uzbūvēt pilsētas, kūrvietas un kosmisko kuģu palaišanas stacijas . .. Mēs gribam, lai Mongolijas jaunekli un jaunavas, tagadējo aratu pēcteči, varētu klausīties lekcijas starptautiskajās universitātēs visos Zemes kontinentos. Gribam sev pakļaut vareno un pagaidām vēl nepaklausīgo dabu. Bet, kad pienāks pārvērtību laiks, par kurām runāja biedrs Ozerovs, neko darīt, ja jau komunisma ēras cilvēki nespēs šīs pārvērtības novērst, viņi pārvietosies no apdraudētā rajona uz kādu citu rajonu: no Gobi uz Ziemeļamerikas rietumiem, no Ņujorkas štata uz jūrai atkaroto Atlantīdu, Komunisma cilvēki taču būs savas planētas pilntiesīgi saimnieki.
Tumovs zīmīgi iekāsējās.
3*
35
— Mister Batsur, jūs to lieliski izklāstījāt, — apžilbinoši pasmaidīja Pigasters. — Tas izklausās tik vareni un valdzinoši, ka . . . pat man gribētos jums ticēt. Bet neviļus iešāvās prātā mistera Tumova iemīļotais izteiciens. Atvainojiet, kā jūs allaž sakāt, mister Tumov? Ak jā — tīrā fantāzija .