. . Tieši tā — tīrā fantāzija! Tik­pat nenobrieduši, zaļa fantāzija kā tās plantācijas, ku­ras gribat ierīkot. Tikai neapvainojieties, dārgais mister Batsur! Neko darīt. Katram sava vājība. Es ticu debesu tēvam, jūs — dārziem un birzīm, ko gani izaudzināšot Adžbogdo pakājē; bet misters Ozerovs tic, ka pastāv dabisks spēcīga neitronu izstarojuma avots, kurš iznī­cinājis mūsu mākslīgo Zemes pavadoni. Nepelsim cits citu savu vājību dēļ.

—   Tēvs mani mācīja cienīt savu tuvāko vājības, — Batsurs paklanījās. — Ceļu ir tūkstošiem, taisnība

viena…

r*

Ekspedīcijas dalībnieki nolēma pārvietot nometni uz Adžbogdo dienvidu nogāzi pa diviem ceļiem. Ma­šīnu kolonai kopā ar kamieļu karavānu un zirgu lielāko daļu jādodas apkārt kalniem gar dienvidaustrumu pusi. Kājāmgājēju grupa ar dažiem mantām apkrautiem zir­giem mēģinās pārkļūt pāri Adžbogdo kalniem pa aizu, kas iesaukta par Melno aizu. Mašīnu karavānu vadīs Tumovs. Kājāmgājēju grupā būs Ozerovs, Batsurs, Žora un divi strādnieki. Pēdējā brīdī kājāmgājējiem nolēma pievienoties arī misters Pigasters.

Rītausmā, kad aiz Adžbogdo melnās, robainās kores tik tikko iekvēlojās austrumi un dilstošais mēness vēl spoži spīdēja tumšajās debesīs, mazā karavāna atstāja nometni.

Visi jau bija piecēlušies.