Klintis pašķīrās. Kāpums bija beidzies. Ceļi­nieki stāvēja šaurā, augstās kraujās iežņaugtā sedlienē. Brūnas klintis kā milzīgi pakāpieni sniedzās tālu lejup uz lēzenām ieplakām un lielā pierobežas tuksneša pla­kankalni. Tveikainajā dūmakā izzuda dzeltenie smil­tāji, un virs tiem, noslēdzot dienvidu apvārsni, stīdzēja viļņaina, plata, balta svītra — it kā mākoņi, it kā tālu kalnu sniegi.

—    Tjanšans, — Ozerovs sacīja, — Ķīnas Tjanšana vistālākās austrumu grēdas. Starp mums un tām kādi divi simti kilometru platie Džungārijas smiltāji un takiri[1].

—    Kur ir Ķīnas robeža? — Pigasters jautāja un iekā­sējās.

—    Tur lejā tuksnesī savus septiņdesmit kilometrus no šejienes.

—     Un neviens to neapsargā, — Batsurs piebilda, — un neviens neinteresējas, kur tā īsti atrodas. Tur,— Batsurs pamāja ar roku uz dienvidiem, — dzīvo draugi. Bet viņi ir tālu. Viņu ciemati tuksneša otrā malā pie Debesskalnu pakājes. Mūsu tautas šķir nevis robeža, bet plašais tuksnesis.

—    Bet kas ir tā melnā, daudzām plaisām sašķeltā plakankalne, kas atrodas Adžbogdo pakājē? — Pigas­ters nīgri pārtrauca runātāju, ar abām rokām pietu­rēdams platmali, ko vējš tīkot tīkoja noraut no galvas.

—    Tas jau ir tas vulkāniskais plato, ko atklājām pirms deviņiem gadiem, — Ozerovs skaidroja. — No šejienes redzama plakankalnes austrumu mala. Aug­stais līdzenums ir ļoti liels. Tas sniedzas tālu uz ziemeļ­rietumiem. Šis ir vienīgais šobrīd zināmais jaunā vul- kānisma centrs dienvidrietumu Mongolijā. Kaut kur virs šā plato avarējis jūsu mākslīgais Zemes pavadonis.