2ora nespēja nodibināt sakarus ar autokolonu. Laikam vainīgi bija karakurti. Pats ļaunākais, ka neizdevās sazināties arī šorīt. Austiņās skanēja tādi sprakšķi, it kā tuvumā plosītos pats niknākais negaiss. Šķiet, uztvērējā kaut kas nebija kārtībā, bet kas — to 2ora neizprata.
«Nu viņi teiks, ka es no radio neko nesaprotu,» 2ora nobijās.
2ora pat nosvīda, pamanījis, ka Ozerovs mierīgi raugās uz viņu un pacietīgi gaida, kad varēs sarunāties ar otru grupu; 2ora pat sameloja, ka autokolona neatbildot.
«Varbūt kādi vietēji traucējumi,» viņš drūmi domāja, iedams blakus Batsuram. «Bet no kurienes?»
Batsurs smaidīdams brīdi vēroja 2oras saīgušo seju. Pēc tam uzsita viņam uz pleca.
— Nu, spēkavīr, neskumsti! Un neskaisties. Dusmas dara cilvēku vecu, smiekli — jaunu. Smejies, un viss būs labi.
Ap pusdienas laiku mazā karavāna sasniedza kalnu pāreju. Tas notika gluži negaidot. Gājēji neatlaidīgi kāpa augšup no viena klintsbluķa uz otru. Tik tikko spēja izvilkt kājas, kuras grima sakarsušajās-iežu drumslās, kas švirkstēdamas slīdēja lejup pa stāvajām nogāzēm. Cilvēki vilka un bīdīja zirgus, kuri jau zaudēja pēdējos spēkus. Vienīgā rūpe «— kur likt kāju, sperot nākamo soli. Neviens neskatījās augšup.
Pēkšņi Džungārijas Gobi karstais vējš iebrāzās sasvīdušajās sejās, norāva un aiznesa lejup Ozerova lielo platmali.