—   Vai atceries pēdējo nakti pie Adžbogdo kalnu pakājes? — Ozerovs iejautājās.

—    Atceros …

—    Un mūsu sarunu?

—    Arī atceros.

—    Vai tu arī tagad vēl domā, ka tev bija taisnība?

—    Protams.

—   Bet es domāju, ka toreiz mēs abi palaidām ga­rām kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

—   Tu laikam gribi sacīt, ka amerikāņu mākslīgā pavadoņa bojā eja …

—    Tieši to gribu teikt, Igor! Starp noslēpumaino radioaktivitātes anomāliju, kuru novērojām pirms des­mit gadiem un kuras avotu nevarējām sameklēt, un mākslīgā pavadoņa katastrofu, kas vakar notikusi virs tā apvidus, ir kaut kāda saistība.

—    Tīrā fantāzija!

—    Nē, nav fantāzija. Atceries: lidojot virs Adž­bogdo kalnu grēdas, Isarova lidmašīna iekļuva tik spēcīgā radioaktīvo izstarojumu zonā, ka pārstāja dar­boties daudzi aparāti un apkalpe saslima ar staru sli­mību.

Bot mēs abi, — Tumovs neļāva pabeigt Ozero- v.im viņa sakāmo, — nākamajā gadā krustām šķērsām i/hiinik.ij.im Adžbogdo kalnus, un no radioaktīviem

……… jumiem nebija ne vēsts. Ilgajā lidojumā Isarovs

I)(In .ii/ ii,mdies, sapnī redzējis to radioaktīvo anomā­li i«i. iin <ipiiiiiti pārstājuši darboties mehāniķa pavir- iiihiiri <I0|,

Nu, bet staru slimība? Pats Isarovs pēc lidojuma vairākus mēnešus esot nogulējis hospitālī.

—     Viņa staru slimībai es neko daudz neticu. Pirms desmit gadiem šīs kaites diagnostika vēl bija bērnu au­tiņos. Isarovs varēja sasirgt arī ar kādu citu slimību. Iegaumē — viņš ilgi karojis un pārcietis Ļeņingradas blokādi.