Tumovs pēkšņi apstājās.

—    Vai ēst gribas? — viņš vaicāja un pašķielēja uz tīkliņu.

—    Un tev?

—    Kā vienam zvēram: iznācu no mājas bez vaka­riņām.

—    Aiz tilta krastmalā ir sols, — Ozerovs piebilda un arī paskatījās uz tīkliņu, kuru turēja rokā.

Viņi ērti apsēdās uz granīta sola, no kura vēl dvesa dienas siltums. Ozerovs uz paklātas avīzes sagrieza baltmaizes klaipiņu, izņēma no mugursomas dakšiņu un karoti. Tumovs veikli attaisīja ar kabatas nazi di­vas konservu kārbas, ar platu plaukstu izsita korķi no vīnogu vīna pudeles kakla.

Viņi ņēma konservus no vienas kārbas un pēc kār­tas piedzēra klāt vīnu tieši no pudeles. Kremļa torņos

n

spilgti mirdzēja rubīna zvaigznes, debess velve jau kļuva gaišāka.

—    Brokastis vai vakariņas? — Tumovs uzbilda, at­bīdīdams tukšo kārbu un pievirzīdams tuvāk otru.

—    Šis ir pirmais mūsu tālā ceļojuma mielasts, — Ozerovs sacīja. — Jānudien, pirmoreiz ēdu aukstus cūk­gaļas konservus pulksten divos naktī krastmalā pie Kremļa.

—    Šeit nav Mongolija. Nav kur uzkarsēt. Bet ap­solu, ka tur, — Tumovs pamāja uz austrumiem, — vis­tukšākajā tuksnesī mums vienmēr būs klēpis saksaula zaru, lai sakurtu ugunskuru un uzsildītu konservus.