Uz jahtas «Samosets» cītīgi posās ziemassvētku svinē­šanai. Tā kā mēnešiem ilgi jahta nebija iegriezusies ne­vienā civilizētā ostā, pārtikas krājumos vairs tikpat kā ne­bija nekādu gardumu, un tomēr Minijai Dankanei bija izdevies sagatavot kopkajītei un komandai īstas dzīres.

—   Paskaties, Boid, — viņa teica vīram, — te ir ēdien­karte. Kopkajītei svaigas makreles iezemiešu gaumē, bru­ņurupuču zupa, omlete ā la Samoseta …

—  Pie velna! No kurienes tad tas? — Boids Dankans pārtrauca viņu.

—  Ja gribi zināt, es atradu aiz skapja aizkritušu bun­džu ar sēnēm un paciņu olu pulvera, un tur ir vēl daudz citu labu lietu. Bet nepārtrauc mani. Vārīts jamss, cepts taro, bumbieru kompots.., redzi nu, tu man visu sajauci. Vēl es atradu pusmārciņu garšīgās žāvētās tinteszivs. Būs arī ceptas pupas meksikāņu gaumē, ja man izdosies iestāstīt Toijamai, kā tās gatavo, bez tam vēl cepta pa- paija Marķīza salu medū un, visbeidzot, apbrīnojamā kūka, kuras pagatavošanas noslēpumu Toijama atsakās izpaust.

—   Nezinu, vai ir iespējams sabrūvēt punšu vai kokteili no vietējā ruma? — grūtsirdīgi nomurmināja Dankans.

—   Ak, es pavisam aizmirsu! Nāc līdzi!

Sieva paņēma vīru pie rokas un pa zemām durtiņām ieveda savā mazajā luksuskajītē. Nelaizdama vaļā roku, viņa pavandījās pa cepuru kasti un izcēla no tās šampa­nieša pudeli.

—  Tagad uz pusdiengalda nekā netrūks! — iesaucās Dankans.