— Pagaidi.
Sieva atkal pavandījās, un viņas pūliņus atlīdzināja viskija pudele ar sudrabotu galviņu. Viņa pacēla to pret iluminatoru, un varēja redzēt, ka pudelē vēl ir kāda ceturtā daļa dzēriena.
— Es jau ilgi glabāju to, — viņa paskaidroja. — Te pietiks tev un kapteinim Detrnaram.
— Divas reizes ko pielikt pie mutes, — nosūkstījās Dankans.
— Būtu bijis vairāk, bet es iedevu Lorenco, kad viņš bija slims.
— Varēji dot rumu, — jokojot norūca Dankans.
— Tik pretīgu dziru slimam cilvēkam! Neesi nu badīgs, Boid! Un es priecājos, ka nav vairāk viskija, — kapteiņa Detmara dēļ. Iedzēris viņš vienmēr kļūst ātri aizkaitināms. Bet matrožiem būs cepumi ar sodu, saldie pīrādziņi, stiklenes…
— Barojošas pusdienas, man jāsaka.
— Paliec klusu! Rīsi ar gaļu, jamss, taro, protams, arī makreles, liels pīrāgs, ko cep Toijama, sivēns …
— Man tomēr jāsaka… — mēģināja iebilst Dankans.
— Nekas, Boid. Pēc trijām dienām mēs būsim Atu-Atu. Turklāt tas ir mans sivēns. Tas vecais virsaitis — nu, kā viņu sauca? — uzdāvināja sivēnu tieši man. Tu pats taču redzēji. Un bez tam vēl divas bundžas ar liellopu gaļu. Tādas ir viņu pusdienas. Bet tagad par dāvanām. Vai pagaidīsim līdz rītam vai izdalīsim tās šovakar?
— Protams, ziemassvētku vakarā, — vīrs izlēma. — Sasauksim visus matrožus, kad nositīs astoņas glases. Es palaidīšu apkārt rumu, bet tu izdalīsi dāvanas. Iesim uz klāju. Te var nosmakt. Cerams, ka Lorenco ir salabojis dinamo. Ja naktī nedarbosies ventilatori, apakšā nebūs iespējams gulēt. '