Kapteinis Detmars izskatījās pārsteigts, gribēja pārtraukt Dankanu, bet apdomājās.
— Klāja nodrīvēšana, bronzas stūres ķēdes, motora kapitālremonts, jauns spinakera klīverbomis, jauni laiv- celtņi un glābšanas laivas labošana … Jūs parakstījāt kuģu būvētavas rēķinu par četriem tūkstošiem simt divdesmit diviem frankiem. Pēc pastāvošajām cenām rēķinam nevajadzēja ne par santīmu pārsniegt divarpus tūkstošus franku.
— Ja jūs ticat tām sauszemes haizivīm, nevis man ,..— aizsmakušā balsī iesāka Detmars.
— Neapgrūtiniet vairs sevi ar melošanu, — saltā balsī turpināja Dankans. — Es pats to pārbaudīju. Es aizvedu Flobenu pie paša gubernatora, un vecais blēdis atzinās, ka pierakstījis klāt pie rēķina tūkstoš seši simti franku. Viņš teica, ka jūs esot viņu piespiedis. Tūkstoš divi simti saņēmāt jūs, bet viņam tika četri simti un darbs. Nepārtrauciet! Man lejā ir viņa rakstiska liecība. Toreiz es būtu sūtījis jūs uz krastu, ja nebūtu bijis jūsu apšaubāmās pagātnes. Jums vajadzēja vai nu izmantot šo vienīgo iespēju, vai iet taisnā ceļā uz elli. Es devu jums šo iespēju. Nu, ko jūs teiksiet par to?
— Ko sacīja gubernators? — kapteinis Detmars nikni jautāja.
— Kāds gubernators?
— Kalifornijas. Vai viņš meloja jums tāpat kā visi pārējie?