— Lī Gūms Taiti bija pēc pasta, — kapteinis Detmars iesāka. — Drīz vien pēc tam mēs pacēlām enkuru. Jūs izlasījāt vēstules tikai jūrā, bet tad jau bija par vēlu. Tad, lūk, kāpēc jūs mani neatlaidāt Taiti. O, es visu saprotu! Kad Lī Gūms uzkāpa uz klāja, es redzēju garu aploksni. Uz stūra bija Kalifornijas gubernatora zīmogs, katrs varēja redzēt. Jūs rīkojāties man aiz muguras. Kaut kāds klaidonis Honolulu papūta jums, un jūs uzrakstījāt gubernatoram, lai pārbauda, cii* viņa vārdos taisnības. Un Lī Gūms atnesa jums viņa atbildi. Kāpēc jūs neatnācāt aprunāties ar mani kā vīrietis ar vīrieti? Nē, jūs rīkojāties aizmuguriski, zinot, ka šī vieta man ir vienīgā iespēja tikt atkal uz kājām. Un, līdzKO jūs izlasījāt gubernatora
vēstuli, jūs nolēmāt tikt vaļā no manis. Tas man bija skaidrs pēc jūsu sejas visus šos mēnešus. Visu laiku jūs abi bijāt ellīgi laipni, bet paši slapstījāties pa kaktiem, runādami par mani un par to lietu Frisko.
— Jūs beidzāt? —jautāja Dankans klusā un saspringtā balsi. — Itin visu pateicāt?
Kapteinis Detmars neatbildēja.
— Tad es pateikšu jums kaut ko. Tieši tās lietas dēļ es neatlaidu jūs Taiti. Iemeslu atlaišanai bija diezin cik. Es spriedu tā: ja kādam ir jādod iespēja kļūt atkal par cilvēku, tad tieši jums. Ja nebūtu bijis tā netīrā gadījuma, es būtu iedevis jums vilka pasi, tiklīdz uzzināju, ka jūs apzogat mani.