Protams, Londons vēl gaida savu īsto biogrāfu. Tam, kurš ķersies pie šī vajadzīgā darba — pie Londona zinātniskas biogrāfijas radīšanas, būs jāpārvar daudz grū­tību, jāatver miljoniem Londona cienītāju rakstnieka ar­hīvs, jāaptaujā daudz dzīvu cilvēku, kuri personiski pa­zinuši un atceras viņu, jāizpēta milzīgā amerikāņu peri­odika, kurā, iespējams, atrodami daudzi aizmirsti Lon­dona darbi, nopietni jāiedziļinās amerikāņu strādnieku kustības vēsturē, ar kuru rakstnieks bija saistīts divus gadu desmitus, jāizpēta rakstnieku — Londona laika­biedru arhīvi… Var izteikt pārliecību, ka labai grāma­tai par Londona dzīvi Padomju Savienībā nebūs mazāki panākumi kā viņa paša uzrakstītajām.

To, ko mēs tagad zinām par Londona dzīvi, atgādina viņa romāns «Mārtiņš Idens», lai gan, kā zināms, rakst­nieks nebūt nav identificējis sevi ar sava darba varoni. Viņu līdzība ir nevis personiska, nevis biogrāfiska, bet tipoloģiska, no tautas nākušu un, sev par nelaimi, no tau­tas atrāvušos talantīgu rakstnieku likteņu līdzība. Lon­dons juta, kāda milzu nelaime var piemeklēt viņu, ja vā­jināsies, bet pēc tam arī pārtrūks saites ar tautas vidi, kas bija viņa talanta barotne. Par to stāstīts jau ro­mānā «Mārtiņš Idens», bet tas taču bija uzrakstīts dau­dzus gadus pirms Londona nāves.