Un ne tāpēc, ka Cārrniana Londona būtu to gribējusi, nē — viņa nemaz nevarēja rakstīt citādi. Viņas grāmatā Londons izskatās visbiežāk tik laimīgs (īpaši pēc apprecēšanās ar viņu), ka neviļus rodas jautājums: kā izcēlās Londona traģēdija, par kuru Cārrniana runā godīgi un satraukti, kuras būtību viņa nesaprot un kura Cārmianas acu priekšā nonāvē viņas lielo bērnu, — tādu viņa naivi iedomājās lielo māksli­nieku, kas jau smaka nost siltumnīcas atmosfērā, jau steidzināja savu galu.

Daudz dziļāks un nopietnāks ir Ērvinga Stona uzrak­stītais biogrāfiskais romāns par Londonu — «Jūrnieks seglos»[4]. Stons radījis neaizmirstamu romantika Lon­dona tēlu. Taču Ē. Stonam Džeks Londons vispirms ir viņa aizraujoši uzrakstītās grāmatas varonis. Stons pat ne­mēģina apzināt rakstnieka daiļrades evolūcijas jēgu, no­teikt viņa vietu ASV literatūrā. Stons cenšas neievērot arī Londona pretrunas.

F. Fonera grāmatā «Džeks Londons, amerikāņu dumpi­nieks»[5] beidzot .vērojami zināmi mēģinājumi parādīt Londona sabiedrisko nozīmi, norādīt 40. gadu amerikā­ņiem uz saviļņojošo piemēru, ko sniedza Londons kā mākslinieks, kurš vairākus gadus neatlaidīgi un vīrišķīgi cīnījās par amerikāņu darba tautas interesēm. Starp citu, diezin vai var piekrist Foneram, ka Londons apzināti šķi­rojis savus darbus «naudai» sacerētos un «sociālistiska­jai kustībai» paredzētos. Tas ir tīši vienkāršots Londona daiļrades skatījums, tas sevišķi izpaužas vērtējumā, kādu Foners dod Londona vēlākajiem darbiem.