Ostas dzīves romantika aizrāva pusaudzi. Viņš brau­kāja ar «savu» laiveli, un viņu savā saimē uzņēma «aus­teru pirāti» — jauni piedzīvojumu meklētāji, kuri nodar­bojās ne tikai ar austeru zveju, bet arī ar kontrabandu un citām tumšām lietām. Pēc smacīgajiem cehiem, kur viņš bija nostāvējis stundām ilgi pie darbagalda starp s nogurušiem un smagā darba nomāktiem cilvēkiem, «aus­teru pirātu» dzīve Londonam likās neparasti pievilcīga. Viņš sauca to par «mežonīgu un brīvu». Cilvēki, ar ku­riem viņš tikās šajā dzīvē, — bezbailīgi jūras braucēji, ieceļotāji no dažādām Āzijas valstīm, — uzņēma viņu savā raibajā un trokšņainajā sabiedrībā.

«Austeru pirātu» darbs tomēr nevarēja apmierināt jau­nieti. Jau toreiz viņš sapņoja par «piedzīvojumu plašumu

visā pasaulē, kur cīnās nevis par vecu kreklu vai zagtu kuģi», — bet tādi acīmredzot bija «austeru pirātu» strīdu cēloņi, — «bet augstu mērķu dēļ». Iegaumēsim to: jau pusaudža gados Londonam rodas sapnis par «augstu mērķi», kura vārdā viņam gribas dzīvot un darboties.

Un, lūk, Džeks Londons ir matrozis uz šonera «Sofija Sazerlenda», kas brauc uz Beringa jūru pēc kotikiem. Vi­ņam ir septiņpadsmit gadu.

šonera kapteinis neprātoja par augstiem mērķiem. Ta­jos gados kotiku medības bija rada senajam pirātu ama­tam. Šoneri brauca apbruņoti, dažreiz uz tiem bija pat mazi lielgabali. Pie Komandoru salām, ūdeņos pie Čukču pussalas un Kamčatkas starp kotiku ķērājiem un krievu kuģiem notika īstas kaujas, par kurām visai pasaulei pavēstīja Kiplings — jau toreiz mazā matroža iemīļo­tais dzejnieks.