Kuģa dzīves skola bija vēl bargāka par ielas un fabrikas skolu. Džekam vajadzēja ar dūrēm iz­cīnīt sev cieņu un vietu apkalpes — skarbo, smagās dzī­ves nocietināto skandināvu jūrnieku vidū. Džekam vaja­dzēja pierādīt, ka viņš prot kauties, prot dzert un priecā­ties Japānas tēja's namiņos — vārdu sakot, ka viņš arī ir «īsts jūras vilks». Ar lepnumu rakstnieks atceras, kā viņš izturējis šo savdabīgo «vīrišķības» pārbaudi. Pats viņš nekļuva rupjš un cietsirdīgs. Naudu, ko uz «Sofijas Sa- zerlendas» bija nopelnījis ar smago jūrnieka darbu, Džeks atdeva mātei un aizgāja uz džutas fabriku.

Acīmredzot tajā laikā iegūtā dzīves pieredze uzvedi­nāja jaunieti uz domu par pašizglītību. Viņš atrada ceļu uz bibliotēkām, pie labām grāmatām. Viņš atklāja, cik valdzinošs ir neatlaidīgs garīgs darbs, un aizrautīgi krāja sev tik nepieciešamās zināšanas. Mājiniekiem pa­tika viņa stāsti par jūru un piedzīvotajām briesmām. Ap­rakstu «Taifūns pie Japānas krastiem» viņš aizsūtīja avī­zei. 1893. gada 12. novembrī šo aprakstu iespieda: bija piedzimis amerikāņu rakstnieks Džeks Londons, no pirmā acu uzmetiena viens no daudziem autoriem aculiecinie­kiem, kas sūtīja savus aprakstus par piedzīvojumiem uz sauszemes un jūrā, kurus tolaik vēl labprātāk iespieda piejūras pilsētas prese.