Izmeklē­šana neko nedeva; acīmredzot arī pats rakstnieks ne vi­sai uzstāja, lai tā notiktu. Ugunsgrēks vārda tiešā no­zīmē bija satriecis viņu: kas un par ko varēja tā atrieb­ties viņam? Bet varbūt viņš sen vairs nav savs cilvēks tiem, kuri būvēja viņa māju un strādāja viņa labā? Tā viņš arī palika dzīvot nelielā vienkāršā mājiņā turpat pie nodegušā Vilka nama.

Pēdējos Londona mūža gadus, kuri, no malas vērojot, šķita laimīgi, nesa viņam aizvien lielāku slavu un naudu, aptumšoja daudzi bēdīgi notikumi. Citādi nevar nosaukt, piemēram, to faktu, ka Džeks Londons, kurš tik asi bija vērsies pret imperiālistiskajiem kariem un paziņojis presē par savu solidaritāti ar meksikāņu revolucionāriem, 1914. gadā pieņēma Hersta avīžu koncerna priekšlikumu braukt par kara korespondentu uz Meksiku, kur amerikāņu im­periālisti bija sākuši atklātu intervenci, lai nožņaugtu re­volūciju. Protams, viņi maskēja šo kārtējo iejaukšanos Meksikas lietās ar cēlām runām par demokrātijas aizstā­vēšanu. Un Londons — «Meksikāņa» autors! — pazemo­jās tiktāl, ka ar zināmu līdzjūtību aprakstīja amerikāņu imperiālistu uzturēšanos Meksikā. Sociālists Džeks Lon­dons attaisnoja amerikāņu imperiālisma noziegumus Meksikā! Pilnīgi saprotams, ka ASV sociālistiskā prese atsaucās uz šo Londona rīcību ar rakstnieka pozīcijas taisnīgi asu nosodījumu.