Starp citu, no šīs cēlās ieceres iznāca apmēram tas, kas aprakstīts «Lielās mājas mazajā saimniecē». Ciemā, kas izauga ap galveno ēku, kuru būvēja pēc Londona plāna, mūždien drūzmējās visādi iebraucēji. Vienus vilināja iespēja redzēt slaveno rakstnieku, citus — izredzes par brīvu padzīvot starp Kalifornijas pakalniem un birzēm tāda moderna autora impozantajā tuvumā, vēl citus — Londona bezgalīgā viesmīlība.
Londons joprojā'm rakstīja daudz, bet viņa darbos aizvien biežāk ieskanējās neīstas notis, parādījās sīkas un viņa necienīgas tēmas. Tas redzams romānos «Mēness ieleja» (1913) un «Lielās mājas mazā saimniece» (1915),
Reizēm īstenība, kas stāvēja tālu no izpriecām un izklaidēšanās, kurām nodevās rančo apmeklētāji, atgādināja sevi, turklāt diezgan asi. Londonu ģimenē jokojot sauca par Vilku: viņš prasmīgi atdarināja vilku kaukšanu, sūti:dažreiz darīja to, lai parādītu, ka viņš dusmojas* Londonam patika šī jokainā iesauka. Savas saimniecības galveno ēku viņš gribēja nosaukt par Vilka namu, par savu midzeni, kur viņš, beidzot apmeties uz palikšanu, varēs dzīvot cepuri kuldams. Vilka nams bija iecerēts kā pils: tam pasūtīja dārgas koku sugas, retus būvmateriālus, krāsainā granīta bluķus… Un, lūk, kad Vilka nams bija gandrīz pabeigts un Londons gatavojās svinēt savu ieiešanu tajā, kāds naktī aizdedzināja ēku, kura bija it kā rakstnieka sapņa iemiesojums.