Londona vēstulē ir daudz taisnības, bet vēl vairāk atsvešināšanās, kas tajā laikā auga un kļuva stiprāka rakstniekā, kaut gan sagādāja viņam pa­šam ne mazumu ciešanu. Smagajā krīzē, ko pārdzīvoja partija, pie kuras Londons bija pieskaitījis sevi vairākus gadus, viņš redzēja arī pats savu sakāvi, bet baidījās atzī­ties sev.

Londonu mocīja smaga un grūti dziedināma slimība, kuru viņš bija atvedis no saviem klejojumiem pa tropiem; viņu mocīja arī alkoholisms, par kura varu viņš bija uz­rakstījis briesmīgu grāmatu «Džons Miežagrauds» (1913), kura daudzējādā ziņā attēlo pēdējos smagos rakstnieka mūža gadus. Saasinājās aknu slimība, kas sagādāja vi­ņam pastāvīgas fiziskas ciešanas. Tiesa — pat vēlajos Džeka Londona portretos mēs redzam to pašu mazliet kautro smaidu, to pašu atklāto jautro skatienu, ko viņa agrajās fotogrāfijās. Bet nevar neticēt iespaidiem, kurus par novecojošo Džeku Londonu saglabājis tāds vērīgs rakstnieks kā Sinklers Lūiss. Tajos gados viņš bija pa­visam jauns un ie.pazinās ar Londonu, strādājot par sek­retāru pie rakstniecēm Makgouenām, kuras dzīvoja Kar- melas ciemā, kur viņas apmeklēja Londons.

«Džeks tolaik vairs nebija klaidonis un avantūrists,» atceras S. Lūiss. «Tagad viņš bija provinces iedzīvotājs, kurš pilnīgi nodevies bridžam un cūku audzēšanai.