Viņš brauca uz Karmelu pie Stirlingiem1 . Un kaut gan šis di­žais cilvēks neparasti draudzīgi izturējās pret vājo, rudo un pilnīgi nepazīstamo sekretāru, pēdējais ar skumjām šēcināja, ka Džeks acīmredzot ir pilnīgi apmierināts, spē­lējot bridžu no pusdienas laika līdz vēlai naktij.

Izdabūjis no kāda kaimiņa «Dūjas spārnus» un stāvē­dams pie galda, lielais Meistars, drukns, plecīgs, vienkāršā, neiecietinātā kreklā ar melnu kaklasaiti, ar

nepārtraukti augošu izbrīnu skaļi lasīja vieglās, dzirksto­šās Džehnsa rindas. Pēc tam viņš nometa grāmatu un sa­cīja: «Kurš tad galu galā man pateiks, kas tas ir par mur­gojumu?»

Nabaga Vilks! Jaunais Lūiss bija gan taisns, gan ne­taisns pret viņu: ar visu jaunības godīgumu, kas nepie­dod tiem, kurus jaunībā ciena, neko, kas var viņus dis­kreditēt, viņš nosodīja Džeku Londonu par to garīgā pa­grimuma, sašļukuma stāvokli, kādā Lūiss ieraudzīja viņu, kādreizējā klaidonības oreola apstaroto. Bet kā Sinklers nesaprata, kas saniknoja veco Vilku Džeimsa «vieglajās, dzirkstošajās rindās»! Tas pats, kas saniknoja Mārtiņu Idenu tā paša Džeimsa vai kāda amerikāņu XX gad­simta sākuma dekadenta rindās, — tas, ka trūka dzīves patiesības, trūka tā «lielā mērķa», kuru Londons neaiz­mirsa arī tagad, kad bija kļuvis par bridža cienītāju un saimniekoja savā rančo slims, aizlauzts, noguris …»

1916. gada septembrī viņš vēl uzrakstīja lielisko stāstu «Kā argonauti senatnē», kas bezbēdības un skumju pilns aicināja uz romantiku un piedzīvojumiem, no kuriem brī­numainā kārtā- kļūst jaunāka cilvēka sirds.