savos darbos vienkāršus, godīgus cilvēkus, kuri klusēdami spēj veikt īstu varoņ­darbu, turpretī uz otru pusi rakstnieku grūda gan buržu­āziskā īstenība, gan buržuāziskās filozofijas stiprā ietekme, kuru viņš alkaini uzsūca, iedams grūto autodidakta ceļu no vienas modernas autoritātes pie otras, no Spensera pie Nīčes.

Iepazīšanās ar -Herberta Spensera sauso un ārēji efek­tīgo sociālo demagoģiju diemžēl tā saindēja Londonu, ka viņš vairs nespēja pilnīgi atbrīvoties no tās ietekmes.

385

Herberts Spensers, XIX gadsimta otrās puses angļu buržuāziskais zinātnieks, kurš uzskatīja sevi par Darvina sekotāju, mēģināja pārnest Darvina mācību par evolūciju un dabisko izlasi uz sabiedrības dzīvi. H. Spensers bija tas, kurš pūlējās pierādīt tā sauktās baltās rases apšau­bāmās tiesības valdīt pār citām pasaules tautām, bet tām atvēlēja tiesības vai nu pakļauties baltajam cilvē­kam, vai izmirt. Svēti pārliecināts par savu objektivitāti, H. Spensers apbruņoja amerikāņu un britu imperiālisma ideologus ar tiem «dotumiem», kurus vēlāk lika lietā, lai pamatotu tiesības uz koloniālo kundzību un ekspluatā­ciju, lai radītu mītu par veiksmīgu kapitālistu rasi, kura ir aicināta komandēt vergu rasi, nelaimīgus neveiksmi-

14 — Džeks Londons X sej.

niekus, kurus bioloģiskie dotumi lēmuši nīkšanai prole­tariāta vidē. Līdz ar Spenseru jaunais Londons reizēm sliecās uzskatīt strādnieku šķiru par cilvēces «padibe­nēm», kur visus neveiksminiekus un «vārgos» iegrūž «stiprie», kuri «dabiskās izlases» ceļā izlauzušies līdz dzīves valdošajām pozīcijām, līdz bagātībai un varai.