Fridriha Nīčes baismīgie prātojumi par «kungu rasi» un «vergu rasi», viņa demagoģiskie izlēcieni pret buržuāzisko demokrātiju, kura Nīčem šķita pārāk liberāla, pastiprināja Spensera ietekmi, nereti veicināja jaunā Londona dumpīgo noskaņu aizvirzīšanos pa nepareizu ceļu. Jaunietim likās, ka pasaule ir briesmīgs un nebeidzams stipro un vājo kautiņš, kurā vienmēr un noteikti uzvar stiprais. Jākļūst tikai stipram, jāpiespiež pie zemes citi, tie, kuri vājāki, — tāds nu ir viņu liktenis. Aizraušanos ar tamlīdzīgām idejām veicināja arī angļu rakstnieka R. Kiplinga ietekme. Tajos gados Kiplings bija cieši saistīts ar amerikāņu literatūru un pat sauca par savu skolotāju «īsā stāsta» mākslā amerikāņu rakstnieku Bretu- Hārtu. Londons ne vien augstu vērtēja Kiplinga meistarību, bet diemžel pakļāvās arī viņa dziļi reakcionārajiem uzskatiem par dzīvi, par attiecībām starp Eiropas un Austrumu tautām. Tamlīdzīgu uzskatu atbalsis saklausāmas tādos Londona stāstos kā «Vilka Dēls». Tā varonis ir bezbailīgs amerikānis, kurš aizved indiāņu meiteni no viņas tēvu vigvama un uzvar indiāņus tāpēc, ka ir it kā «augstāka» būtne. Ne velti indiāņus sauc par «Kraukļu cilti». Protams, arī krauklis ir drosmīgs mednieks un plēsoņa, bet kur nu viņš lai stātos pretī vilkam! Tā jaunā Londona aizspriedumi atklājas simboliskajos nosaukumos, kuri imitē indiāņu vārdus un jēdzienus.