Tas bija patīkami. Bet vīns nebija patīkams. Tas bija lēts nenorūdzis vīns, sīvs un skāņš, darināts no vīnogu atbirām un vīna mucu mielēm, un garšoja vēl riebīgāk nekā toreizējais alus. Ir tikai viens veids, kā izdzert pretīgas zāles, proti: tās jā­izdzer. Tieši tāda veidā es izdzēru piedāvāto vīnu. Atgāzu galvu un salēju vīnu sev rīklē. Norīstījos vien, lai inde ne­nāk atpakaļ, jo maniem bērna miesas audiem un gļotādām tā tiešām bija inde.

Tagad, paraugoties atpakaļ, saprotu, ka Pīters bija pār­steigts. Viņš atkal pielēja pusglāzi vīna un padeva to pār galdu. Sastindzis aiz bailēm un šausmām par likteni, kāds man uzbrucis, es otro glāzi izriju tāpat kā pirmo. Tas nu Pīteram bija par daudz. Viņam gribējās kādam parādīt uzieto brīnuma bērnu. Viņš pasauca skatīties Dominiku, ūsainu itāliešu jaunekli. Šoreiz man pasniedza pilnu glāzi vīna. Lai izdzīvotu, katrs ķepurojas, kā var. Es sasparojos, apspiedu nelabumu, kas kāpa rīklē, un izdzēru pasniegto.

Šitādu varoņbērnu Dominiks vēl nebija redzējis. Divas reizes viņš no jauna piepildīja glāzi līdz pat malām un noskatījās, kā es to iztukšoju. Šoreiz mani varoņdarbi jau piesaistīja plašākas publikas uzmanību. Mani aplenca pa­dzīvojuši itāliešu darbarūķi, Vecās pasaules zemnieki, kas neprata ne vārda angliski un tālab arī nedejoja ar īru meitenēm. Tie visi bija melnīgsnēji un izskatījās ļoti ne­ganti; ģērbušies sarkanos kreklos un apjozušies ādas