Bez tam manī bija modusies ne­skaidra nojausma par viesmīlības svētumu. Te nu manā priekšā ir viegli aizvainojamais, neuzticamais, asinskārais itālietis, kas piedāvā man savu viesmīlību. Biju taču mā­cīts ticēt: ja es viņu apvainošu, viņš durs man ar dunci — gluži tāpat kā zirgs spers, ja tu stāvēsi tam pie pakaļkā­jām un kaitināsi to. Un tik tiešām bija tās šausmīgi melnās acis, par kādām tiku dzirdējis māti runājam. Pavisam citādas acis nekā tās, ko es pa­zinu, — zilas, pelēkas un gaišbrūnas manā ģimenē vai gaiši iepelēkas un iezilgas, kādas bija īriem. Pīters, jā­domā, bija arī mazliet iedzēris. Sā vai tā, bet viņa acis bija spoži melnas un velnišķīgi dzirkstīja. Tās bija man svešādas un šķita noslēpumainas; un vai gan es, septiņ­gadu puika, pratu tās izpētīt un atklāt draiskulību, kas tajās slēpās? Es iedomājos, ka no tām glūn pēkšņa nāve, un vīnu uzdrīkstējos atraidīt tikai pavisam bikli. Pītera acu izteiksme tūdaļ mainījās. Tās kļuva bargas, pavēlo­šas, un Pīters pagrūda vīna glāzi man tuvāk.

Ko es varēju darīt? Kopš tās reizes man savā mūžā ir gadījies sastapties ar īstiem nāves draudiem, bet nekad mani nav sagrābušas tādas nāves bailes kā toreiz. Es pie­liku glāzi pie lūpām, un Pītera acis atmaiga. Nopratu, ka nu viņš mani tūdaļ nokaut netaisās.