Bet Pīters viņus ne redzēja, ne dzirdēja, jo bija traks aiz dusmām par nekaunīgo Margaretas apvainošanu. Gaisā atkal uzšāvās ar dzelzi apkaltā nūja un, triecoties lejup, šoreiz trāpīja tieši pa Endrjū galvu. Tā nokrakšķēja kā olas čaumala, un neģēlis nogāzās uz muguras beigts.
Kādu brīdi valdīja klusums, jo joks bija pieņēmis traģisku virzienu. Tad viens no spāniešiem, paraudzīdamies uz izstiepušos ķermeni, sacīja:
— Žēlīgais dievs, mūsu Endrjū ir pagalam! Sim tirgotājam ir smaga roka.
Tūlīt pat starp mirušā biedriem atskanēja draudīga murdoņa un -viens no tiem iekliedzās:
— Noduriet viņu!
Saiprazdams, ka viņam uzbruks, Pīters palēca uz priekšu, aizsviedis nūju, paķēra no zemes skota nokritušo zobenu un ar kreiso roku izrāva dunci. Tagad viņš bija labi apbruņots un pavērsās pret saviem ienaidniekiem tik nikns un kareivīgs, ka tie sastinga uz vietas, kaut gan četri vai pieci zobeni jau bija kaujas gatavībā. Tad Pīters pirmoreiz ierunājās, jo zināja, ka ar tik daudziem pretiniekiem viens nespēs cīnīties.
— Angļi! — viņš skaļi sauca, nepagriezdams galvu un nenolaiz- dams acu no gvardiem. — Vai jūs mierīgi noskatīsieties, kā šie spāniešu suņi mani nogalina?
Pēc mirkļa klusuma kāda balss aizmugurē iekliedzās:
— Dievs mans liecinieks, es to nepieļaušu! — Un blakus Pīteram •nostājās muskuļots kentiešu karavīrs ar kreisajai rokai pārmestu apmetni un zobenu labajā rokā.