Nākamajā mirklī atskanēja jauna smieklu šalts, un kauslīgajam Endrjū piepeši likās, ka viņš nokļuvis mežonīga viesuļa varā. Margareta tika izrauta no viņa rokām, bet viņš pats kūleniski aizlidoja projām un smagi nogāzās ar seju pret zemi.
— Tas ir Pīters! — viens no gvardiem spāniski iesaucās.
— Jā gan, — otrs atteica, — tāds svētais aizstāvis ir ko vērts! — Bet trešais palīdzēja zemē notriektajam Endrjū pieslieties kājās.
Skots izskatījās pēc paša nelabā. Viņa cepure bija nokritusi,.
ugunssarkanie mati notraipīti ar dubļiem, deguns sadragāts pret bruģa akmeņiem, un asinis no tā plūda pār seju un krūtīm, bet mazās, piesarkušās ačeles kvēloja kā seskam. Viņa seja aiz sāpēm un niknuma bija kļuvusi pelēcīgi balta. Kaut ko iebrēcies skotiski, viņš izrāva zobenu un metās virsū savam pretiniekam, lai to nogalinātu.
Pīteram nebija zobena, un savu īso dunci viņš nepaguva izraut. Bet viņam rokā atradās resna, ar dzelzi apkalta akmeņozola nūja, un, Margaretai izmisumā lauzot rokas un Betijai spiedzot, viņš ar to uztvēra un atvairīja baismīgo cirtienu. Iekams uzbrucējs paguva -otrreiz atvēzēties, nūja izslējās gaisā un Pīters pielēca viņam klāt. Ar drausmīgu spēku nūja triecās pret skota plecu, salauzdama to un atsviezdama pašu tenteriski atpakaļ.
— Varens belziens, Pīter! Pamatīgi nostrādāts, Pīter! — kliedza skatītāji.