— Muļķi tādi! Vai jūs gribat, lai visus spāniešus Londonā saplosa gabalos? Un šis piedzērušais lops, — viņš ar kāju pie­skārās Endrjū līķim, — pats ir vainīgs savā nāvē. Pie tam viņš nebija spānietis un nav jāatriebj ar asinīm. Paklausiet man! Vai man jums jāsaka, kas es esmu?

—   Mēs pazīstam jūs, marķīz, — bijīgi atbildēja seržants.

—   Puiši, noglabājiet savus zobenus! Galu galā tā nav mūsu da­rīšana.

Kareivji negribīgi paklausīja, bet šai mirklī notikuma vietā iera­dās pats sūtnis de Ajala, ļoti sadusmots, jo bija dzirdējis par sava kalpotāja nāvi, un skaļi pieprasīja, lai uzrādot cilvēku, kas to no­galinājis.

—   Mēs viņu neizdosim spāniešu priesterim! — pūlis kliedza.

—  Nāciet un paņemiet viņu, ja vēlaties!

Murdoņa atkal pieņēmās spēkā, un Pīters ar saviem biedriem saspringa cīņas gatavībā.

Šķita, ka sadursme tomēr notiks, lai kā d'Agilars pūlējās to no­vērst, bet tad piepeši troksnis sāka aprimties un iestājās klusums. Pa vidu paceltajiem zobeniem iznāca neliela auguma grezni ģērbies vīrietis un spēji pagriezās pret pūli. Tas bija pats karalis Henrijs.

—        Kas uzdrošinās izvilkt zobenus manā pilsētā, pie pašām ma­nas pils durvīm? — viņš saltā balsī vaicāja.

Kāds ducis roku norādīja uz Pīteru.

—   Runā! — karalis viņam pavēlēja.