— Margaret, nāciet šurp! — Pīters sauca, un pūlis pastūma meiteni uz priekšu.
— Majestāte, — viņš sacīja, norādīdams uz Endrjū līķi, — šis cilvēks izturējās nekrietni pret šo jaunavu, Džona Kastela meitu. Es, viņas brālēns, notriecu nekauņu zemē. Viņš izrāva zobenu un metās man virsū, un es viņu nositu ar savu nūju. Rau, tur tā guj. Tad spānieši, viņa biedri, gribēja nogalināt mani, un es saucu palīgā angļus. Tas ir viss, majestāte.
Karalis noskatīja Pīteru no galvas līdz kājām.
— Pēc drēbēm tirgotājs, — viņš sacīja, — bet pēc izturēšanās karavīrs. Kā tevi sauc?
— Pīters Broums, majestāte.
— Ahā! Viens man zināms sers Pīters Broums krita kaujā pie Bosvortas, bet viņš nekaroja par mani, — karalis pasmaidīja. — Vai tu gadījumā nebiji ar viņu pazīstams?
— Tas bija mans tēvs, majestāte. Es redzēju viņu nokautu … un nogalināju to, kurš viņu nokāva.
— Tam es ticu, — Henrijs sacīja, vērodams Pīteru. — Bet kā tas nāk, ka Pītera Brouma dēls, kam pār seju kaujā gūta rēta, ir ģērbies tirgotāja drānās?
— Majestāte, — Pīters mierīgi atbildēja, — mans tēvs pārdeva savas zemes, aizlienēja visu savu bagātību kronim, un es nekad neesmu atprasījis šo parādu. Tādēļ man jādzīvo, kā varu.
Karalis pasmējās.