— Kas man jādzird, Pīter? Tu esot nogalinājis cilvēku pils vārtu priekšā? Skandāls! Publisks kautiņš, kas gandrīz novedis pie lielas asinsizliešanas starp angļiem ar tevi priekšgalā un viņa ekselences de Ajalas miesassargiem. Karalis gribējis tevi apcietināt, bet šis senjors par tevi galvojis. Vai tas viss ir taisnība?
— Jā gan, — Pīters mierīgi atbildēja.
— Tad es esmu pazudis, mēs visi esam pazuduši! Ak, lai nolādēta tā stunda, kad es pieņēmu savā mājā vienu no jūsu asinskārās cilts! Nu, ko tu teiksi?
— Vienīgi to, ka man gribas paēst vakariņas, — Pīters sacīja.
— Tie, kas sākuši šo stāstu, var to ari pabeigt, jo, kā rfedzu, viņu mēles ir lokanākas nekā manējā, — viņš uzmeta piktu skatienu Margaretai. Tā skaļi iesmējās, un pat nopietnais d'Agilars pasmaidīja.
— Tēvs, — iejaucās Margareta, — nedusmojieties uz brālēnu Pīteru, kura vaina ir vienīgi tā, ka viņam pārāk spēcīga roka. Es esmu vainīga pie visa, jo pret viņa un Betijas gribu vēlējos palikt tur, lai redzētu karalit un tad … tad šis neģēlis, — meitenes acis pārplūda ar kauna un dusmu asarām, — sagrāba mani un Pīters notrieca viņu zemē, un pēc tam, kad viņš uzbruka ar zobenu, Pīters viņu nosita ar savu nūju … un tad notika viss pārējais.
— To jūs lieliski nostrādājāt, — savā labskanīgajā balsī ar svēš- zemniecisku akcentu ierunājās d'Agilars. — Es visu redzēju un biju pārliecināts, ka šis skots jūs nogalinās. Par to, ka jūs atvairījāt pirmo cirtienu, es nebrīnījos, bet šis jūsu spēcīgais zvēliens, pirms viņš paguva otrreiz pacelt zobenu … tas tiešām bija kaut kas …