Sī telpa, kur viņi parasti mēdza ieturēt maltītes un kopīgi patērzēt, bija skaisti iekārtota un apgaismota ar pakarinātām olīveļļas lampām. Tajā atradās liels kamīns, kurā patlaban tīkami sprēgāja uguns, un ozola galds tā priekšā bija uzklāts vakariņām. Margareta, no­metusi apmetni, sildīdamās stāvēja pie kamīna, un d'Agilars ar cepuri rokā, ērti atzvēlies lielā krēslā, it kā tā viņam būtu gadiem ierasta vieta, laiski viņu vēroja.

Iepretim viņiem stāvēja Džons Kastels — plecīgs vīrs pāri piec­desmitiem, ar tumšu bārdu, viediem, asiem sejas vaibstiem un caur­urbjošām, melnām acīm. Te, savas mājas noslēgtībā, viņš bija ģērbies ļoti greznā, ar visdārgāko kažokādu rotātā tērpā, ko apjoza zelta ķēde, kuras sprādzē mirgoja briljants. Kad Kastels rosījās pa

tirgotavu vai sēdēja kantori, viņš allaž valkāja tik vienkāršas drā­nas kā neviens cits Londonas tirgotājs, bet, sirdī mīlēdams grez­nību, bija paradis vakaros to sev atļauties, kaut arī tad viņu ne­viens neredzēja. Pēc Kastela pozas un sejas izteiksmes Pīters uz­reiz noprata, ka viņš ir ļoti satraukts. Izdzirdējis Pītera soļus, Kastels aši apsviedās un tūlīt savā skaidrajā, noteiktajā balsī viņu uzrunāja.