—   Es zinu, — Kastels sacīja, — jo tirgojos gan ar vieniem, gan ar otriem.

—   Tad jūs droši vien esat bijis Spānijā?

—   Nē, es esmu angļu tirgotājs. Bet iebaudiet šo vīnu, senjor, tas ir no Granadas, un pazinēji saka, ka esot labs.

D'Agilars pagaršoja vīnu, tad iztukšoja savu glāzi.

—  Tas patiešām ir labs, — viņš sacīja. — Tāda nav pat manos turienes pagrabos.

—   Tātad jūs dzīvojat Granadā, senjor d'Agilar? — Kastels vaicāja.

—   Laiku pa laikam, kad neatrodos ceļojumos. Man tur ir māja, ko mantoju no mātes. Viņa mīlēja šo pilsētu un nopirka tur no mauriem vecu pili. Vai jūs nevēlētos redzēt Granadu, senjora? —• d'Agilars jautāja Margaretai, it kā gribēdams mainīt sarunas te­matu. — Tur ir brīnišķīga celtne, ko sauc par Alambru [5] . Tā paceļas augstu kalnā manas mājas tuvumā.

—  Mana meita gan laikam nekad to neredzēs, — iejaucās Kas­tels. — Es domāju, ka viņai Spānijā nav ko meklēt.

—   Jūs tā domājat, bet kas var zināt? Tikai dievs un viņa svē­tie, — un d'Agilars atkal pārmeta krustu, tad sāka jūsmīgi stāstīt par Granadas skaistumu.

Viņš bija veikls runātājs ar ļoti patīkamu balsi, un Margareta uzmanīgi klausījās viņā, raudzīdamās vīrieša sejā un aizmirsusi ēst, bet Kastels un Pīters savukārt vēroja viņus abus. Beidzot mal­tīte bija galā, un, kad sulaiņi bija novākuši traukus un viņi palika vieni, Kastels sacīja: