— Nu, radiniek Pīter, pastāsti, kā tur tas viss notika.
Pīters pastāstīja skopiem vārdiem, taču nekā neizlaida.
— Es neredzu tavas vainas, — tirgotājs sacīja, kad viņš bija beidzis, — un saprotu, ka tu nevarēji rīkoties citādi. Vainīga ir Margareta, jo es viņai atļāvu kopā ar tevi un Betiju pastaigāties tikai gar upi un piekodināju izvairīties no ļaužu biezuma.
— Jā, tēvs, tā ir mana vaina, un es lūdzu jums piedošanu, — sacīja Margareta tik maigi un padevīgi, ka tēvs nespēja viņu norāt, kā bija domājis,
— Tev jālūdz piedošana Pīteram, — viņš nomurmināja, — jo viņu droši vien ieliks cietumā un tiesās par šā cilvēka nogalināšanu. Neaizmirsti, ka tas bija de Ajalas dienestā, ar kuru mūsu valdnieks grib saglabāt labas attiecības, un šķiet, ka de Ajala ir ļoti sadusmots.
Nu Margareta nobijās. Doma7ka Pīteram var klāties ļauni, iedūrās viņai sirdī kā nazis. Viņas vaigi nobāla un acis atkal pieplūda asarām.
— Ak, nē, nē! — viņa iesaucās. — Pīter, vai jums nevajadzētu tūlīt bēgt projām?
— Nekādā gadījumā, — Pīters noteikti atbildēja. — Es taču devu karalim godavārdu, un šis cienījamais ārzemnieks par mani galvoja.
— Ko tad lai dara? — Margareta izmisusi vaicaja. Tad, pēkšņi kaut ko iedomājusies, pagriezās pret d'Agilaru un, slaidās rokas lauzīdama un lūdzoši vērdamās viņam sejā, sacīja: — Senjor, jūs esat tik varens un jums ir augsti stāvoši draugi, vai jūs mums nepalīdzēsiet?