Kad tavs tēvs pie Bosvortas krita, atstādams tevi bez zemes, bez penija kabatā, un sāka valdīt kara­lis, uz kura labvēlību tev nebija ko cerēt, es piedāvāju tev mājas un pajumti. Tu, būdams prātīgs jauneklis, novilki bruņukreklu, ietēr­pies vadmalas drānās un kļuvi par tirgotāja kompanjonu, kaut arī tava daļa peļņā bija niecīga. Tagad tu atkal esi nomainījis spieķi pret tērauda asmeni, — Kastels uzmeta skatienu skota zobenam, kas vēl arvien gulēja uz blakus galda, — un Margareta, kā jau es viņai teicu, ir izkustinājusi akmeni.

—   Kas ir šis akmens, ser?

—  Tas spānietis, ko viņa atveda šurp un atzina par tik patī­kamu viesi.

—   Kas viņš ir?

—  Pagaidi mazliet, es tev pastāstīšu. — Un, paņēmis lampu, Džons Kastels izgāja no istabas. Drīz vien viņš atgriezās, nesdams rokā šifrā rakstītu vēstuli un vēl otru papīra lapu, uz kuras bija tās tulkojums paša Kastela rokrakstā.

—  So te, — viņš sacīja, — sūta mans draugs un partneris Huans- Bernaldess, marāns, kas dzīvo Seviljā, kur atrodas Ferdinanda un Isabellas galms. Starp citu, viņš raksta tā: «Es brīdinu visus brāļus Anglijā, lai ir piesardzīgi. Man nācis zināms, ka kāds cilvēks, kura vārdu es negribu minēt pat slepenrakstā, ļoti ietekmīgs un augst- dzimis vīrs, kas gan izliekas meklējam tikai izpriecas un tiešām dzīvo netikli, bet pieder pie Spānijas lielākajiem fanātiķiem, ir no­sūtīts vai tuvākajā laikā tiks nosūtīts no Granadas, kur viņa misija ir novērot maurus, uz Anglijas galmu, lai noslēgtu ar Anglijas ka­rali slepenu kontraktu.