— Un, ja arī, kas par to? Mēs dzīvojam Anglijā, un angļi nav pakļauti Spānijas likumiem un paražām. Šķiet, pats d'Agilars šovakar pie banketu zāles par to pārliecinājās. Sakarā ar šo nelāgo notikumu man tepat mājās var draudēt nepatikšanas, bet, kamēr mēs dzīvojam Londonā, no Spānijas nav ko baidīties.
— Es neesmu gļēvulis, Pīter, bet, manuprāt, ir ļoti nopietns pamats baidīties. Pāvesta roka ir gara, un viltīgā Ferdinanda roka vēl garāka, un abas tās snaikstās pēc ķeceru rīklēm un naudas makiem.
— Bet mēs taču neesam ķeceri, ser!
— Nē, ķeceri varbūt ne, bet mēs esam bagāti, un mans tēvs bija ebrejs. Pie tam šajā mājā ir vēl kaut kas, ko pat svētās baznīcas uzticams dēls var iekārot. — Un Kastels palūkojās uz durvīm, pa kurām Margareta bija aizgājusi uz savu istabu.
Pīters saprata. Viņa garās rokas nemierīgi sakustējās un pelēkās acis nozibsnīja.
— Es došos pie miera, — viņš sacīja. — Es gribu padomāt.
— Nē, manu zēn, — Kastels bilda. — Piepildi savu glāzi un paliec vēl brīdi šeit. Man tev ir kas sakāms, un negribu to atlikt uz citu reizi. Kas zina, ko mums var atnest rītdiena?
III nodaļa PĪTERS LASA VIJOLĪTES
Pīters paklausīja, apsēdās lielā ozola krēslā pie dziestošā kamīna un klusēdams gaidīja.
— Pirms piecpadsmit mēnešiem mums bija kāda saruna, vai atceries? — Kastels iesāka.