Pīters pamāja ar galvu.

—   Ko tu man toreiz teici?

—        Es atzinos, ka mīlu māsīcu Margaretu, un lūdzu jūsu atļauju viņai to pateikt.

—   Un ko es atbildēju?

—       Jūs aizliedzāt man to darīt, jo neesot vēl mani pietiekami pārbaudījis un viņa neesot sevi pārbaudījusi. Un vēl jūs sacījāt, ka Margareta būšot ļoti bagāta un ar savu skaistumu varot cerēt uz augstām precībām, kaut arī esot tikai tirgotāja meita.

—   Nu un tālāk?

—       Vairāk nekā. — Pīters lēnām iesūca vīna malku un nolika glāzi uz galda.

—        Tu esi ļoti skops vārdos pat tad, kad runa ir par tavu mīles­tību, — sacīja Kastels, ar savu aso skatienu pētījoši lūkodamies viņā.

—       Tāpēc, ka man vairāk nav ko teikt. Jūs vēlējāt man klusēt, un es klusēju.

—        Ko?! Pat tad, kad redzēji šos jautros lordus aplidojam Marga­retu un kad viņa, sadusmota par to, ka tu nekā neizrādi, bija ga­tava pieņemt viena vai otra šā pielūdzēja bildinājumu?

—        Jā, pat tad. Tas bija grūti, bet arī tad es klusēju. Vai es neēdu jūsu maizi? Vai gan es varēju jūs apkrāpt un pārkāpt aizliegumu?

Kastels atkal paraudzījās uz Pīteru, un tagad viņa skatiens pauda cieņu un mīlestību.

—        Kluss un nopietns, bet godīgs, — viņš noteica it kā pie sevis un tūlīt piebilda: — Es sapratu, ka tas ir grūts pārbaudījums, un palīdzēju tev, aizsūtīdams šos preciniekus — nekādi vērtīgie jau tie nebija — garu ceļu. Nu,. bet pasaki, vai tu vēl arvien esi tādās pašās domās attiecībā uz Margaretu?