Tu esi paradis tikai klausīties, un tas ir labs tikums. Nupat tu pieminēji savas Eseksas zemes skaistajā De- demas ielejā kā zudušas. Redzi, tās ir dabūtas atpakaļ. Pirms mē­neša es nopirku visus jūsu dzimtas vecos īpašumus, gan par aug­stāku cenu, nekā būtu gribējis, bet nekā nevarēja darīt, jo arī citi pēc tiem tīkoja. Nupat šodien es samaksāju zeltā un saņēmu īpa­šuma tiesību dokumentu. Tajā ir ierakstīts tavs vārds, Pīter Broum, un, vai tu apprecēsi manu meitu, vai ne, pēc manas nāves šīs zemes piederēs tev. Es apsolīju savai nelaiķei sievai, ka gādāšu par tevi, un bērna dienās viņa dzīvoja jūsu Dedemas pilī.

Jaunais vīrietis, dziļi aizkustināts, pielēca kājās un pēc tolaiku dievbijīgā paraduma steidzās pateikties savam svētajam patronam, kura dienā bija piedzimis.

—   Svētais Pēter, es pateicos tev…

—   Es lūdzu tevi klusēt, — Kastels strupi viņu pārtrauca, — jo vairāk tālab, ka pēc dieva tev pienāktos pateikties vienīgi Džonam, nevis svētajam Pēterim, kam ar šīm zemēm nav vairāk sakara kā tēvam Ābramam vai pacietīgajam Ijabam. Bet, pateicies vai nepa­teicies, šīs muižas ir tavas. Es gan biju domājis pagaidām to vēl neteikt, bet tagad man ir tev kāds priekšlikums. Vispirms pasaki, ko domā Margareta par šo tavu kokaino, ģīmi un noslēgtajām lūpām?

—   Kā es to varu zināt? Es nekad neesmu viņai jautājis, jo jūs man aizliedzāt runāt.

—   Eh, tu! Dzīvojot vienā mājā, es gan tavā vecumā būtu ticis par visu skaidrībā, nepārkāpdams doto vārdu. Bet asinis ir dažā­das, un tu esi mazliet par godīgu mīlētāja lomai. Saki, vai viņa bija nobaidījusies par tevi, kad tas nelietis metās tev virsū ar zobenu?