Pīters padomāja un atbildēja:
— Nezinu. Es neskatījos uz Margaretu. Es skatījos uz skotu un viņa zobenu, jo, ja nebūtu to darījis, tagad beigts būtu es, nevis viņš. Bet, kad tas nekauņa viņu sagrāba, tad gan viņa bija nobijusies un skaļi sauca mani palīgā.
— Tas neko nenozīmē. Kura sieviete Londonā, nokļuvusi briesmās, nesauktu palīgā tādu puisi kā Pīters Broums? Labi, tev ar Margaretu jāparunājas, un dari to, cik drīz vien vari. Mācies no tā spāņu dona, klanies, lokies, glaimo, kavē laiku ar stāstiem par karu un saceri pantus par viņas acīm un matiem. Ak, Pīter! Vai tu esi muļķis, ka man, vecam vīram, jāmāca tev, kā iegūt sievietes labvēlību.
— Varbūt, ser. Es neko tādu neprotu darīt, un dzejoļus man ir grūti lasīt, kur nu vēl rakstīt! Bet es varu viņai pajautāt un uzklausīt atbildi.
Kastels nepacietīgi papurināja galvu.
— Nu tad jautā, ja gribi, bet neuzklausi un nepieņem noraidošu atbildi, Labāk pagaidi un pajautā vēlreiz …
— Un, — Pīters pārtrauca Kastelu, pelēkajām acīm spēji iedegoties, — vajadzības gadījumā es varu salauzt šā smalkā spānieša kaulus kā sausus žagarus.
— Ak! — iesaucās Kastels. — Varbūt patiešām pienāks tāds brīdis, kad tev šie vārdi būs jāpārvērš darbos.