— Jā, ekselence, par kaunu svētajai baznīcai. Jūs, būdams garīdznieks, to zināt labāk nekā jebkurš cits. Lai pasaule ir ļauna, tam tā jābūt, bet lai baznīca paceļas kā debesis pāri tai, tīra un neaptraipīta, lūgšanu cēlais doms, žēlastības un taisnīgas tiesas miteklis, kur neieiet neviens tāds grēcinieks kā es, — un d'Agilars atkal pārmeta krustu.
Runātāja balsī skanēja tāda nopietnība, ka de Ajala, kas šo to zināja par d'Agilara privāto dzīvi, izbrīnīts pavērās viņā.
«īsts fanātiķis un tādēļ mums noderīgs cilvēks,» de Ajala pie sevis nodomāja, «kaut gan, tāpat kā vairums tādu, zina, kā gūt labumu no abām pasaulēm.» Bet skaļi viņš sacīja: — Nav brīnums, ka mūsu baznīca priecājas par tādu dēlu un tās ienaidnieki 4reb, kad viņš paceļ zobenu. Bet, senjor, jūs vēl neesat dalījies ar mani savos iespaidos par visu šo ceremoniju un šejienes tautu.
— Tautu es pazīstu labi, ekselence, jo neesmu šeit pirmoreiz un protu angļu valodu. Tieši tādēļ esmu uz laiciņu atstājis Granadu un šodien atrodos te, lai pavērotu un sniegtu ziņojumu… — d'Agilars aprāvās un tad turpināja: — Kas attiecas uz ceremoniju, tad es karaļa vietā gan būtu rīkojies citādi. Iedomājieties tikai, nupat parlamentā tie vulgārie komoneri — tā viņus te sauc, vai ne? — gandrīz piedraudēja savam karaliskajam valdniekam, kad viņš pazemīgi lūdza desmito tiesu no zemes ienākumiem kara vajadzībām.