Jā, un es redzēju, ka viņš, klausoties šais rupjajās balsīs, kļuva bāls un nodrebēja, it kā tās satricinātu viņa troni. Es jums saku, ekselence, pienāks laiks, kad Anglijā valdīs nevis karalis, bet šie komoneri. Paskatieties uz to vīru, ko viņa gaišība saņēmis pie rokas un godina par «seru» un «masteru», kaut gan zina, tāpat kā ■es, ka tas ir ķeceris, maskējies ebrejs, kuram pēc taisnības savus grēkus vajadzētu izpirkt uz sārta. Vakar man tika ziņots, ka šis cilvēks izteicies nicīgi par baznīcu …

—   Un baznīca vai tās kalps to, bez šaubām, pierakstīja, lai iz­mantotu, kad pienāks īstais brīdis, — de Ajala viņu pārtrauca. — Bet audience ir beigusies, un viņa augstība aicina mūs doties uz mielastu, kur nebūs ķeceru, par ko pukoties, un, tā kā ir lielais gavēnis, nebūs arī daudz ko ēst. Sāksim kustēties, senjor, mēs aiz­šķērsojam ceļu.

Bija pagājušas trīs stundas, un sārti rietēja saule. Par spīti pa­vasarim, Vestminsteras purvainajā zemienē bija vēsi un gaisā jau­tās sala elpa. Klajumā iepretim banketu zālei, kuras priekšā bija sapulcējušies ieroču nesēji un grūmi ar zirgiem, stāvēja un stai­gāja daudzi Londonas pilsoņi, pēc pabeigtiem dienas darbiem at­nākuši šurp, lai redzētu karali aizjājam garām visā godībā. Sa ļaužu vidū bija kāds vīrietis un dāma skaistas, jaunas sievietes pa­vadībā, un šī trīs cilvēku grupiņa ar savu izskatu piesaistīja zi­nāmu publikas uzmanību.