— Ak, kāpēc gan ne? — atteica Margareta savā samtainajā, paklusajā balsī, kurā ieskanējās kaut kas svešzemniecisks, maigs un glāsains kā dienvidu nakts vēja elpa. — Kopā ar jums, brālēn, — viņa uzmeta atzinīgu skatienu Pītera spēcīgajam, kareivīgajam stāvam, — man nav jābaidās pat no visrupjākajiem cilvēkiem, un man ļoti gribas redzēt karali tuvumā, tāpat arī Betijai. Vai ne, Betij? — viņa pievērsās savai pavadonei.
Betija Dīna arī bija Margaretas māsīca, bet Pīteram Broumam viņa iznāca vēl tālāka radiniece nekā Margareta. Viņa bija dzimusi dižciltīgā dzimtā, bet viņas tēvs, uzdzīvotājs un izvirtulis, bija padarījis nelaimīgu viņas māti un, tāpat kā tā, agri nomiris, atstādams Betiju Margaretas mātes aizgādībā. Tā bija pieņēmusi bārenīti savā mājā un uzaudzinājusi. Sī Betija savā veidā izcēlās gan ar izskatu, gan raksturu. Viņa bija skaista, ar lielisku augumu, spēcīga, platām, zilām, spriganām acīm un apaļīgām, sārtām lūpām, valodā jestra un sparīga. Kaut gan Betijai ļoti patika vīriešu sabiedrība un vēl vairāk to pievērstā uzmanība, jo meiča bija romantiski noskaņota un iedomīga, tomēr divdesmit piecu gadu vecumā viņa vēl bija godīga jaunava un prata savus pielūdzējus noturēt pienācīgā attālumā, kā to varēja apliecināt ne viens vien no viņiem.