Par spīti necilajam stāvoklim, Betija sirds dziļumos ļoti lepojās ar savu izcelšanos un, godkāres urdīta, karsti vēlējās ar izdevīgām precībām atkal pacelties augstmaņu kārtā, no kuras tēva vieglprātība bija viņu izstūmusi. Nabadzīgai jaunavai, kas kalpoja radinieku namā, tas nebija viegli izdarāms.

Tffču savu māsīcu Margaretu viņa mīlēja un dievināja kā ne­vienu citu šai pasaulē, bet pret Pīteru juta simpātijas un cieņu, varbūt jo lielāku tādēļ, ka nekādi nebija varējusi — lai arī, aiz­skarta patmīlībā, visādi centusies — savaldzināt viņu ar savu skaisto sejiņu un citiem daiļumiem.

Atbildot Margaretai, viņa iesmējās un sacīja:

—   Protams. Mēs tur Holbornā visi esam pārāk aizņemti, un iz­devība kaut ko interesantu redzēt gadās tik reti, ka šo es gan ne­gribētu palaist garām. Taču masters Pīters ir ļoti gudrs, un man pieteikts allaž viņam paklausīt. Turklāt drīz kļūs tumšs.

—   Labi jau, labi, — Margareta nopūzdamās sacīja un paraustīja plecus. — Tā kā jūs abi esat pret mani, tad varbūt iesim arī. Nā­kamreiz, kad došos pastaigāties, brālēn Pīter, es izvēlēšos sev laipnāku pavadoni.

Margareta apgriezās un sāka aši spraukties cauri ļaužu drūz­mai. Pīters sekoja viņai, bet nepaguva aizturēt, jo jaunā sieviete bija ļoti izveicīga. Redzēdama, ka izlauzt ceļu caur pūli būs grūti,, viņa nogriezās pa labi un iznāca laukumā banketu zāles priekšā, kur savus kungus gaidīja miesassargi un grūmi ar zirgiem.