no angļu valodas tulkojusi R. Koka

Bija pavasara pēcpusdiena Anglijas karaļa Henrija VII [1] valdī­šanas sestajā gadā. Londonā notika lielas svinības, jo tajā dienā viņa majestāte atklāja no jauna sasaukto parlamentu un paziņoja saviem uzticamajiem pavalstniekiem, ka viņš nolēmis iebrukt Fran-

cijā un pats vadīs angļu karaspēku. Tauta šo vēsti uzņēma ar ska­ļām gavilēm. Tiesa, pašā parlamentā gan vispārējais entuziasms mazliet apsīka, kad karalis lika saprast, ka karagājienam būs va­jadzīgi prāvi līdzekļi, bet ļaužu pūlim ārpusē, kur maz bija tādu, no kuriem varētu pieprasīt naudu, šis jautājums raizes nesagādāja. Un, kad viņu žēlīgais valdnieks savas spožās augstmaņu un kara­vīru svītas pavadībā izjāja laukumā, viņi svieda gaisā cepures un sajūsmā auroja līdz aizsmakumam.

Pats karalis — vēl gados jauns, bet pēc izskata noguris vīrs ar smalku, šauru seju — uzņēma šīs ovācijas ar mazliet ironisku smaidu, bet, atcerējies, cik laimīgam, tās dzirdot, jābūt valdnie­kam, kas vēl arvien nevar justies īsteni drošs savā tronī, pateica dažus laipnus vārdus, tad ataicināja pie sevis divus trīs tautas pārstāvjus, pasniedza tiem savu karalisko roku un atļāva dažiem bērniem pieskarties viņa tērpam, lai tādējādi tie tiktu izdziedināti no ļaunā gara. Vēl brīdi uzkavējies, lai saņemtu nabaga ļaužu lūgumus, ko nodeva izlasīšanai vienam no svītas virsniekiem, kara­lis cauri atkal uzgavilējošam pūlim devās uz svinīgo mielastu, kas bija sagatavots Vestminsteras pilī.

Netālu no karaļa grezni ģērbtu augstmaņu un ierēdņu pavadībā jāja Anglijas galmā akreditētais Spānijas valdnieku Ferdinanda un Isabellas sūtnis de Ajala.