Viņa vieta procesijā skaidri liecināja, cik lielu Anglijas labvēlību bauda Spānija. Un citādi arī nemaz neva­rēja būt, jo jau pirms kādiem četriem gadiem divpadsmit mēnešu vecais princis Arturs, karaļa vecākais dēls, bija oficiāli saderināts ar infanti Katerinu, Ferdinanda un Isabellas [2] gadu un deviņus mēnešus veco meitu. Tajos laikos valdīja uzskats, ka prinču un princešu simpātijas jau agri jānovirza tādā gultnē, ko viņu kara­liskie vecāki un zemju valdnieki atzinuši sev par visizdevīgāko.

Pie sūtņa kreisās rokas uz skaista, melna zirga jāja slaida auguma senjors dārgā, bet vienkāršā melna samta tērpā un tāda paša materiāla cepurē, pie kuras bija piestiprināta viena vienīga pērle. Viņš bija apmēram trīsdesmit pieci gadi vecs un ļoti izska­tīgs, ar tumšām, caururbjošām acīm un vīrišķīgi skarbiem, asiem sejas pantiem. Mēdz teikt, ka katrā cilvēkā varot saskatīt kaut vai visai tālu un šķietamu līdzību ar kādu zvēru, putnu vai citu dzīv­nieku, un šajā gadījumā noteikti nebija grūti to ieraudzīt. Sis vīrs līdzinājās ērglim, kura veidols vai nu nejauši, vai ar nolūku rotāja viņa kalpotāju livrejas un zirga iemauktus. Acu ciešais skatiens, līkais deguns, lepnā un kundziskā izturēšanās, kalsnās, šaurās plaukstas, straujās, veiklās kustības — viss viņā atgādināja šo putnu karali, turklāt viņa devīze zīmīgi vēstīja: ko es meklēju, to- atradīšu, un, ko būšu atradis, to paturēšu. Patlaban viņš vēroja, kā Anglijas karalis sarunājās ar pūļa vadoņiem, ko vitft augstībai bija labpaticies piesaukt klāt, un viņa sejā jautrība mijās ar nici­nājumu.

—  Jums šī aina liekas dīvaina, marķīz, — sacīja sūtnis, uzmetis savam pavadonim asu skatienu.

—   Seit Anglijā es esmu senjors, ja jūsu ekselencei nav iebil­dumu, — uzrunātais nopietni atbildēja, — senjors d'Agilars. Jūsu pieminētais marķīzs dzīvo Spānijā un ir akreditēts sūtnis pie Gra- nadas [3] mauriem. Senjors d'Agilars, svētās baznīcas pazemīgais kalps, — viņš pārmeta krustu, — ceļo pa pasauli, kārtodams baz­nīcas un viņu majestāšu darīšanas.