— Tas bija mans tēvs, majestāte. Es redzēju viņu nokautu … un nogalināju to, kurš viņu nokāva.
— Tam es ticu, — Henrijs sacīja, vērodams Pīteru. — Bet kā tas nāk, ka Pītera Brouma dēls, kam pār seju kaujā gūta rēta, ir ģērbies tirgotāja drānās?
— Majestāte, — Pīters mierīgi atbildēja, — mans tēvs pārdeva savas zemes, aizlienēja visu savu bagātību kronim, un es nekad neesmu atprasījis šo parādu. Tādēļ man jādzīvo, kā varu.
Karalis pasmējās.
— Tu man patīc, Pīter Broum, kaut gan nav šaubu, ka tu mani ienīsti.
— Nē, majestāte! Kamēr bija dzīvs Ričards, es cīnījos par viņu. Ričarda vairs nav, un, ja būs vajadzīgs, es cīnīšos par Henriju, jo esmu anglis un kalpoju Anglijas karalim.
— Labi teikts. Tu man vēl vari būt noderīgs, un es neturu uz tevi ļaunu prātu. Jā, bet vai tad tu šādā veidā domā cīnīties par mani — traucēdams mieru un kārtību manā pilsētā un sariebdams maniem labiem draugiem spāniešiem?
— Majestāte, jūs zināt, kas te notika.
— Es zinu, ko tu man stāstīji, bet kas var to apliecināt? Vai tu, jaunava, tirgotāja Kastela meita?
— Jā, majestāte. Cilvēks, ko mans brālēns nogalināja, apgājās ar mani nekrietni, kaut gan es nekā ļauna nedarīju, vienīgi gaidīju šeit, lai redzētu jūsu žēlastību. Paraugieties uz manu saplēsto apmetni.
— Nav nekāds brīnums, ka viņš nogalināja šo vīru tādu acu dēļ kā tavējās. Bet šis liecinieks var būt nepatiess. — Karalis atkal pasmaidīja un piebilda: — Vai neviena cita nav?
Betija pagājās uz priekšu, lai runātu, bet d'Agilars pasteidzās pirmais, noņēma cepuri, paklanījās un angliski sacīja:
— Jūsu žēlastība, liecinieks ir. Es visu redzēju. Sis drošsirdīgais džentlmenis nav vainīgs. Vainīgi bija mana tautieša de Aja- las kalpotāji, vismaz sākumā, un vēlāk iznāca ķilda.