— Mēs pazīstam jūs, marķīz, — bijīgi atbildēja seržants.
— Puiši, noglabājiet savus zobenus! Galu galā tā nav mūsu darīšana.
Kareivji negribīgi paklausīja, bet šai mirklī notikuma vietā ieradās pats sūtnis de Ajala, ļoti sadusmots, jo bija dzirdējis par sava kalpotāja nāvi, un skaļi pieprasīja, lai uzrādot cilvēku, kas to nogalinājis.
— Mēs viņu neizdosim spāniešu priesterim! — pūlis kliedza.
— Nāciet un paņemiet viņu, ja vēlaties!
Murdoņa atkal pieņēmās spēkā, un Pīters ar saviem biedriem saspringa cīņas gatavībā.
Šķita, ka sadursme tomēr notiks, lai kā d'Agilars pūlējās to novērst, bet tad piepeši troksnis sāka aprimties un iestājās klusums. Pa vidu paceltajiem zobeniem iznāca neliela auguma grezni ģērbies vīrietis un spēji pagriezās pret pūli. Tas bija pats karalis Henrijs.
— Kas uzdrošinās izvilkt zobenus manā pilsētā, pie pašām manas pils durvīm? — viņš saltā balsī vaicāja.
Kāds ducis roku norādīja uz Pīteru.
— Runā! — karalis viņam pavēlēja.
— Margaret, nāciet šurp! — Pīters sauca, un pūlis pastūma meiteni uz priekšu.
— Majestāte, — viņš sacīja, norādīdams uz Endrjū līķi, — šis cilvēks izturējās nekrietni pret šo jaunavu, Džona Kastela meitu. Es, viņas brālēns, notriecu nekauņu zemē. Viņš izrāva zobenu un metās man virsū, un es viņu nositu ar savu nūju. Rau, tur tā guj. Tad spānieši, viņa biedri, gribēja nogalināt mani, un es saucu palīgā angļus. Tas ir viss, majestāte.
Karalis noskatīja Pīteru no galvas līdz kājām.
— Pēc drēbēm tirgotājs, — viņš sacīja, — bet pēc izturēšanās karavīrs. Kā tevi sauc?
— Pīters Broums, majestāte.
— Ahā! Viens man zināms sers Pīters Broums krita kaujā pie Bosvortas, bet viņš nekaroja par mani, — karalis pasmaidīja. — Vai tu gadījumā nebiji ar viņu pazīstams?