— Protams, — atbildēja Margareta. — Es esmu redzējusi vairāk, nekā būtu gribējusi. Bet, pirms mēs aizejam, pateiksimies spāņu senjoram … — viņa saminstinājās.
— D'Agilaram, lēdij, — vismaz esmu pazīstams ar šo vārdu, — teica spānietis savā izkoptajā balsī, zemu paklanīdamies un neno- laizdams acu no Margaretas daiļās sejas.
— Senjor d'Agilar, es un mans brālēns Pīters Broums esam jums ļoti pateicīgi, jo varbūt jūs izglābāt viņa dzīvību. Vai ne, Pīter? Ak, un ari mans tēvs būs jums pateicīgs!
— Jā, es viņam ļoti pateicos, — Pīters mazliet īgni sacīja, — taču ne par dzīvības glābšanu. Sai ziņā es paļāvos vienīgi uz savu roku un savu draugu zobeniem. Arlabunakti, ser!
— Es baidos, senjor, — d'Agilars smaidot iebilda, — ka mēs vēl nevaram šķirties. Jūs aizmirstat, ka esmu galvojis par jums. Tādēļ man jāpavada jūs līdz mājām, lai varētu apliecināt, kur jūs dzīvojat. Un varbūt tā būs ari drošāk, jo mani tautieši ir atriebīgi un, ja jūs iesiet vieni, var ceļā jums uzglūnēt.
Redzēdama, ka Pīters vēl arvien negrib pieņemt spānieša pava- donību, Margareta aši sacīja:
— Jā, tā tiešām būs visprātīgāk, un arī manam tēvam tas patiktos. Senjor, es jums rādīšu ceļu. — Un kopā ar d'Agilaru, kas galanti piedāvāja dāmai elkoni, viņa sāka naski soļot uz priekšu, tā ka Pīteram ar māsīcu Betiju neatlika nekas cits kā sekot.
Tā viņi četratā gāja pa krēslainajiem laukiem un šaurajām ielām, kas atradās starp Vestminsteru un Holbornu. Pa priekšu tipināja Margareta blakus savam staltajam kavalierim, ar kuru viņa drīz vien jau dzīvi tērzēja spāniski, jo aiz iemesliem, kas vēlāk tiks paskaidroti, labi prata šo valodu, bet aizmugurē, joprojām nesdams rokā skota zobenu un gauži sapīcis, soļoja Pīters Broums ar elkonī ieķērušos skaisto Betiju.
Džons Kastels dzīvoja pie galvenā Holbornas ceļa lielā mājā ar daudziem frontoniem un piebūvēm. Aiz mājas bija dārzs, apjozts