ar augstu mūra žogu. Senlaicīgās ēkas ielas pusē atradās tirgotava, preču noliktava un kantoris, jo Kastels bija bagāts tirgonis — neviens pat īsti nezināja viņa bagātības apmērus—, karaļa licences īpašnieks, kas veda pārdot uz Spāniju vilnas drānas un citas mantas un ar saviem kuģiem no turienes piegādāja smalku, neapstrā- . dātu jēlvilnu apstrādāšanai Anglijā. Viņš ieveda samtu, zīdu un vīnus no Granadas, skaistus, inkrustētus Toledo tērauda ieročus. Dažkārt viņš tirgojās arī ar sudrabu un varu no kalnu raktuvēm, jo bija tiklab tirgotājs kā baņķieris vai, pareizāk sakot, bagātnieks, kas pēc savu darījumu rakstura tais laikos atbilda šim jēdzienam.
Runāja, ka zem viņa tirgotavas esot kazemātiem līdzīgas dārgu mantu noliktavas ar biezām akmeņu mūra sienām un dzelzs durvīm, pa kurām zagļi netika iekšā. Tas tā varēja būt. Sai lielajā mājā, kas Plantagenetu [4] laikos bija bijusi kāda dižciltīga augstmaņa nocietināta pils, noteikti atradās slepenas telpas, par kurām zināja tikai pats Kastels, jo neviens cits, pat ne viņa meita vai Pīters, nekad nepārkāpa to slieksni. Viņa kalpotāju vidū bija prāvs skaits- spēcīgu vīru, kas zem apģērba nēsāja dunčus vai zobenus un naktīs modri uzraudzīja māju, lai viss būtu kārtībā. Dzīvojamās istabas*"' kur mita Kastels, viņa meita Margareta un Pīters, bija plašas un ērtas, ar jaunu ozolkoka paneļu apšuvumu pēc Tjūdoru modes un dziļaiļu logiem pret dārzu.
Kad Pīters un Betija pienāca pie mājas durvīm, kas veda dzīvojamās telpās, Margareta un d'Agilars acīmredzot jau bija paguvuši ieiet iekšā, jo viņus nekur nemanīja un durvis bija ciet. Uz Pītera skaļo klauvējienu sulainis tās atvēra, un viņš cauri vestibilam jeb priekšnamam devās uz halli, jo tur bija dzirdamas balsis. Sī telpa, kur viņi parasti mēdza ieturēt maltītes un kopīgi patērzēt, bija skaisti iekārtota un apgaismota ar pakarinātām olīveļļas lampām. Tajā atradās liels kamīns, kurā patlaban tīkami sprēgāja uguns, un ozola galds tā priekšā bija uzklāts vakariņām. Margareta, nometusi apmetni, sildīdamās stāvēja pie kamīna, un d'Agilars ar cepuri rokā, ērti atzvēlies lielā krēslā, it kā tā viņam būtu gadiem ierasta vieta, laiski viņu vēroja.