—   Jā, ļoti_ galants, pat pārlieku, un dižciltīgs … pārāk dižcil­tīgs, ja nekļūdos. Tik galants un dižciltīgs … — Kastels aprāvās pusvārdā. Tad sacīja Margaretai: — Meitiņ, ar savu stūrgalvību tu esi izkustinājusi lielu akmeni. Ej tagad pie miera un lūdz dievu, lai šis akmens neuzgāžas mūsu namam un nesagrauj to un mūs pašus.

Margareta nobijusies klusiņām aizslīdēja projām, juzdamās arī mazliet apvainota, jo galu galā — ko sliktu viņa bija izdarījusi? Un kādēļ tēvsi neuzticējās šim izskatīgajam spāņu kavalierim?

Kad viņa bija aizgājusi, Pīters, kas visu laiku tika runājis ļoti maz, pacēla acis un bez aplinkiem jautāja:

—   No kā jūs baidāties, ser?

—   No daudz kā, Pīter. Pirmkārt, šis gadījums tiks izmantots, lai izspiestu no manis lielu naudu, jo ir taču zināms, ka es esmu bagāts vīrs, un naudas izspiešana skaitās piedodams grēks. Otr­kārt, ja es atteikšos maksāt, mani sāks tirdīt par citām lietām.

—   Par ko tad?

—  Vai tu, Pīter, esi kādreiz dzirdējis par jaunajiem kristiešiem, ko spānieši dēvē par marāniem?

Pīters pamāja.

—   Tad tu zini, ka marāns ir kristīgo ticību pieņēmis ebrejs. Es tev tagad atklāšu kādu noslēpumu, jo tu proti tos glabāt. Mans tēvs bija marāns. Kā viņu sauca, taš nav svarīgi, jo šis vārds ir sen aizmirsts. Bet šādu vai tādu iemeslu dēļ viņš no Spānijas atbēga uz Angliju un pieņēma tās zemes* vārdu, no kuras bija nācis —

Kastils jeb Kastels. Un, tā kā ebrejiem Anglijā dzīvot nav atļauts, viņš pieņēma ari kristīgo ticību. Nejautā, kādi bija viņa rīcības motīvi, tie ir apglabāti kopā ar viņu. Viņš lika nokristīt arī mani, savu vienīgo dēlu, kad es biju tikai desmit gadu vecs, taču sevišķi nevēroja, vai es piesaucu «tēvu Ābramu» vai «svēto Mariju». Kris­tīšanas apliecība vēl arvien glabājas manā tērauda lādē. Tēvs bija gudrs vīrs, viņa veikali zēla, un pirms divdesmit pieciem gadiem viņš mierīgi nomira, atstādams man jau lielu bagātību.