Šie d'Agilara vārdi lika Kastela acīm iedzirkstīties, bet viņš tikai noteica:

—  Var jau būt. Bet kā lai es satiekos ar de Puevlu, senjor?

—   Ar jūsu atļauju es uzņemos visu nokārtot. Cik jūs būtu ar mieru izdot, lai glābtu mūsu draugu no nepatikšanām? Piecdesmit zelta angelu?

—   Tas ir par daudz, — Kastels sacīja, — tāds nelietis kā tas skots nav tā vērts. Patiesībā taču viņš bija uzbrucējs, un vispār neko nevajadzētu maksāt.

—   Ak, senjor, patlaban jūsos runā tirgotājs un arī bīstams cil­vēks, kas domā, ka pasaulē vajadzētu valdīt taisnībai, nevis kara­ļiem — tas ir, varai. Sis nelietis nav ne graša vērts, bet de Puevlas vārds Henrija ausī ir daudz ko vērts.

—   Lai tad būtu piecdesmit angelu, — Kastels sacīja. — Es pa­teicos jums, senjor, par jūsu laipnību. Vai jūs naudu tūlīt ņem­siet līdz?

—   Nekādā gadījumā! Tikai tad, kad atnesīšu apžēlošanas vēsti. Es atkal atnakšu, senjor, un paziņošu jums, kāds ir stāvoklis. Pa­lieciet sveika, daiļā lēdija! Lai svētie aizliek labu vārdu par šo mi­rušo nekauņu, kura dēļ es nonācu jūsu, jūsu tēva un jūsu drošsir­dīga, izveicīgā brālēna sabiedrībā! Uz redzēšanos! — Un, vēl ar­vien murminādams laipnības, d'Agilars palocījās un sulaiņa pa­vadībā izgāja no istabas.

—   Tomas, — Kastels sacīja sulainim, kad tas atgriezās,- — .tu esi prātīgs puisis. Apģērbies un seko šim spānietim, noskaties, kur viņš apmeties, un uzzini par viņu visu, ko vien vari. Aši!

Sulainis paklanījās un izgāja, un drīz vien Kastels dzirdēja no­klaudzam aiz viņa mājas sāndurvis. Tad viņš pagriezās pret Mar- garetu un Pīteru un sacīja:

—   Man tas viss gaužām nepatīk. Es nekā laba neparedzu, un arī šis spānietis man nepatīk.

—   Viņš liekas ļoti galants un dižciltīgs kungs, — Margareta iebilda.