— Bet mēs taču neesam ķeceri, ser!
— Nē, ķeceri varbūt ne, bet mēs esam bagāti, un mans tēvs bija ebrejs. Pie tam šajā mājā ir vēl kaut kas, ko pat svētās baznīcas uzticams dēls var iekārot. — Un Kastels palūkojās uz durvīm, pa kurām Margareta bija aizgājusi uz savu istabu.
Pīters saprata. Viņa garās rokas nemierīgi sakustējās un pelēkās acis nozibsnīja.
— Es došos pie miera, — viņš sacīja. — Es gribu padomāt.
— Nē, manu zēn, — Kastels bilda. — Piepildi savu glāzi un paliec vēl brīdi šeit. Man tev ir kas sakāms, un negribu to atlikt uz citu reizi. Kas zina, ko mums var atnest rītdiena?
III nodaļa PĪTERS LASA VIJOLĪTES
Pīters paklausīja, apsēdās lielā ozola krēslā pie dziestošā kamīna un klusēdams gaidīja.
— Pirms piecpadsmit mēnešiem mums bija kāda saruna, vai atceries? — Kastels iesāka.
Pīters pamāja ar galvu.
— Ko tu man toreiz teici?
— Es atzinos, ka mīlu māsīcu Margaretu, un lūdzu jūsu atļauju viņai to pateikt.
— Un ko es atbildēju?
— Jūs aizliedzāt man to darīt, jo neesot vēl mani pietiekami pārbaudījis un viņa neesot sevi pārbaudījusi. Un vēl jūs sacījāt, ka Margareta būšot ļoti bagāta un ar savu skaistumu varot cerēt uz augstām precībām, kaut arī esot tikai tirgotāja meita.
— Nu un tālāk?
— Vairāk nekā. — Pīters lēnām iesūca vīna malku un nolika glāzi uz galda.
— Tu esi ļoti skops vārdos pat tad, kad runa ir par tavu mīlestību, — sacīja Kastels, ar savu aso skatienu pētījoši lūkodamies viņā.
— Tāpēc, ka man vairāk nav ko teikt. Jūs vēlējāt man klusēt, un es klusēju.
— Ko?! Pat tad, kad redzēji šos jautros lordus aplidojam Margaretu un kad viņa, sadusmota par to, ka tu nekā neizrādi, bija gatava pieņemt viena vai otra šā pielūdzēja bildinājumu?