—        Jā, pat tad. Tas bija grūti, bet arī tad es klusēju. Vai es neēdu jūsu maizi? Vai gan es varēju jūs apkrāpt un pārkāpt aizliegumu?

Kastels atkal paraudzījās uz Pīteru, un tagad viņa skatiens pauda cieņu un mīlestību.

—        Kluss un nopietns, bet godīgs, — viņš noteica it kā pie sevis un tūlīt piebilda: — Es sapratu, ka tas ir grūts pārbaudījums, un palīdzēju tev, aizsūtīdams šos preciniekus — nekādi vērtīgie jau tie nebija — garu ceļu. Nu,. bet pasaki, vai tu vēl arvien esi tādās pašās domās attiecībā uz Margaretu?

—   Es reti mainu savas domas, ser, un šādā jautājumā nekad.

—   Labi! Tad es tev atļauju noskaidrot, ko domā viņa.

Pītera seja pietvīka nevaldāmā priekā. Tad, it kā sakaunējies par savu jūtu izrādīšanu pat šādā brīdī, viņš paņēma glāzi, iedzēra mazliet vīna un tikai tad atbildēja:

—   Pateicos jums! Tas ir vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt. Bet man jāsaka jums godīgi, ser, ka es neesmu piemērots līgavainis māsīcai Margaretai. Zemes, ko es būtu mantojis, ir gājušas pazudā, un man nepieder nekas, izņemot to, ko jūs maksājat par manu pie­palīdzēšanu tirdzniecībā, turpretī viņa ir vai kādreiz būs ļoti ba­gāta.

Kastela acis iedzirkstījas. Sī atbilde viņu uzjautrinaja.

—   Toties tev ir godīga sirds, '— viņš sacīja. — Kurš cits šādā gadījumā runātu sev par sliktu? Tu esi arī no dižciltīgas dzimtas un diezgan glīts, jaunavām tavs izskats var patikt. Bet bagātība … Kā teica manas tautas gudrais ķēniņš? Ka bagātie bieži vien pie­liek sev spārnus un aizlaižas projām. Tu esi iemantojis manu cieņu un mīlestību, un nevienam Anglijas lordam es savu vienīgo bērnu neatdotu labprātāk kā tev.

—   Es nezinu, ko teikt, — Pīters nomurmināja.

—   Tad nesaki nekā. Tu esi paradis tikai klausīties, un tas ir labs tikums. Nupat tu pieminēji savas Eseksas zemes skaistajā De- demas ielejā kā zudušas. Redzi, tās ir dabūtas atpakaļ.