— Varbūt, ser. Es neko tādu neprotu darīt, un dzejoļus man ir grūti lasīt, kur nu vēl rakstīt! Bet es varu viņai pajautāt un uzklausīt atbildi.
Kastels nepacietīgi papurināja galvu.
— Nu tad jautā, ja gribi, bet neuzklausi un nepieņem noraidošu atbildi, Labāk pagaidi un pajautā vēlreiz …
— Un, — Pīters pārtrauca Kastelu, pelēkajām acīm spēji iedegoties, — vajadzības gadījumā es varu salauzt šā smalkā spānieša kaulus kā sausus žagarus.
— Ak! — iesaucās Kastels. — Varbūt patiešām pienāks tāds brīdis, kad tev šie vārdi būs jāpārvērš darbos. Bet es gan domāju, ka viņa kauli nav tik viegli salaužami. Labi, tad pajautā Margaretai, kā proti, taču noteikti pajautā un līdz rītvakaram pasaki man viņas atbildi. Ir jau vēls, un es gribu tev vēl ko pateikt. Man draud briesmas. Par manu bagātību zina ārzemēs, un daudzi, to vidū dažas augsti stāvošas personas, tīko pēc tās. Pīter, es esmu nolēmis atmest ar roku tirdzniecībai, nozust ļaužu acīm un pavadīt klusas vecumdienas tavā Dedemas muižā, ja tu man dosi tur patvērumu. Jau kādu gadu vai ilgāk — kopš tās mūsu sarunas par Margaretu — es savus preču krājumus Spānijā un Anglijā pārvēršu naudā, ieguldu to pa mazām summām drošos darījumos, uzpērku dārglietas vai aizdodu to citiem tirgotājiem, kuriem uzticos un kuri nepiekrāps mani un manus mantiniekus. Pīter, tu esi bijis man labs palīgs, bet nekāds veikalnieks no tevis neiznāks, tas nav tev asinīs. Un, tā kā mums mantas pietiek un vēl pāri paliek, es gribu nodot šo uzņēmumu un tā klientūru citās rokās, lai vada un rīkojas savā vārdā, man izmaksājot daļu peļņas. Ja dievs vēlēs, nākamos ziemsvētkus mēs svinēsim Dedemā.
Sai brīdi atveras halles gala durvis un pa tam ienaca sulainis, kam bija pavēlēts izsekot spānieti.